Linda
Linda vienmēr uzsver, ka viņa ir studijas fotogrāfs. Runājot par savām fotogrāfijām, Linda nekad necenšas tām piemērot vārdu "māksla". Linda pieder pie tiem studijas fotogrāfiem, kuri strādā radoši, viņa izveidojusi savu stilu un viņas darbus var pazīt pēc viņai raksturīgā rokraksta. Viņa uzskata, ka fotogrāfijai vispirms ir jāuzrunā emocionāli. Tāpēc ļoti būtiska ir saruna un savstarpēja uzticēšanās ar klientu, kas ienāk studijā ar konkrētu vēlmi iegūt labu bildi- dāvanu draudzenei, mammai, vīram vai vienkārši nobildēties atmiņai.
Linda ir fotogrāfs sirdī un dvēselē, kura savu dzīves mērķi - kļūt par studijas fotogrāfi, sasniedza jau 19 gadu vecumā. Uz jautājumu, kā jūtas un ko dara cilvēks, kurš tik agri sasniedzis to ko vēlas, viņa atbild- strādā. Man vienkārši ir laimējies, ka mans hobijs tik ātri kļuva par profesiju un ar šodienas redzējumu es nebūtu apstājusies pie sasniegtā. Protams, šodien mans handikaps ir pieredze gan strādājot ar cilvēkiem, gan rūdījums studijā.... Tādu pieredzi neiemācīs nevienā skolā.
Lindas stihija ir ēnas - melnās, dziļās ēnas, kas veido faktūru, noskaņu, citreiz tas ir tikai siluets. Arī dabā viņai patīk vērot saules ceļu, tā var būt ēna uz asfalta vai no loga trepēs apmaldījies saules stars. Bet par savu fotogrāfijā viņa sauc kāzas. Tā ir mana enerģija.
No sērkociņu kastītes līdz savai studijai
Bērnībā Linda neapzināti tiecās uz apkārtnes kadrējumu, šim nolūkam izmantojot sērkociņu kastītes vāciņu. Es ļoti skaidri atceros- egļu galotnes bija par augstām, ja ar visām debesīm kopā, tad viss pārējais tāds maziņš- gan cilvēki, gan mājas.
Un tā 12 gadu vecumā Linda tika pie sava pirmā fotoaparāta- "Smena 8M", bet pēc gada, 1980 gadā vecāki uzdāvināja nopietnu kameru- "Zenit TTL". Tā bija īpaša kamera, ar Maskavas Olimpisko spēļu uzlīmi un, starp citu, darbojas vēl šodien.
14 gados Linda sāka aktīvi darboties fotoklubā "Alkors", līdzvērtīgi piedalījās kluba rīkotajās izstādēs, taču tad, kad fotogrāfi rādīja aktu bildes, Lindu sūtīja mājās. Kad viņai bija 16 gadu, žurnāls "Sovetskoje foto" par viņu rakstīja- "molodoi talant iz goroda Riga", un jau vidusskolā nevienam nebija šaubu- savu dzīvi Linda saistīs ar fotogrāfiju. Profesionāla fotogrāfa diplomu Linda ieguva Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Lai tur iestātos, toreiz vajadzēja norīkojumu no "Rīgas foto" (aģentūras, kurā ietilpa visas 30 Rīgas foto darbnīcas un saloni). Parādot savas bildes, jau pirms fotoskolas viņai piedāvāja fotogrāfa vietu vienā no darbnīcām. Praksē Linda mācījās pie vecmeistares Ilgas Straumes, darbnīcā Kr. Barona ielā 2, taču tur es vairāk vēroju notiekošo, jo kas gan ļaus, mums, zaļiem gurķiem, bildēt. Gandrīz gadu pēc skolas beigšanas viņa strādāja par m/b laborantu un tikai tad dabūja fotogrāfa vietu Maskavas ielā, salonā "Gloria", kur Linda nostrādāja 9 gadus un ieguva neatkārtojamu praktisko skolu. Padomju laikā jāstrādā bija kā uz konveijera, bija arī pieņemts standarts, ko drīkst un ko nedrīkst bildēt- rekords bija 16 kāzas dienā, kad pusstundas laikā jāsabildē "kompleksās pusdienas"- portrets, augumā, ar vedējiem, vecākiem un grupa.
Kad 1992. gadā Lindai piedāvāja braukt uz Dāniju kādu laiku pamācīties Tautas augstskolā, viņa atteicās, taču pēc otrā piedāvājuma padevās kārdinājumam. Tā nebija tikai fotogrāfijas skola, bet skola, kurā cilvēku attīsta vispusīgi. Linda iemācījās klausīties klasisko mūziku, zīmēt ar otu (gleznot), psiholoģiski izprast cilvēkus, estētikas un dizaina pamatus, pat aust ar stellēm. Draugi toreiz nesaprata, bet paldies vīram Robertam, kurš saprata un novērtēja šo manu drosmīgo soli. Nezinu vai man pietiktu drosmes to darīt vēlreiz, jo neesmu vairs nekāda jaunā, bet nu jau laiki arī ir citi. Mēs esam ar pavisam citu domāšanu, mūs netraucē nekādi standarti utt. Aizbraucu- repsīši un tādi amatnieku postpadomju laiki, atbraucu- lati un veikalos var nopirkt kafijas automātus un košļenes...
Savu dzīvi Linda iedala pirms un pēc Dānijas, gluži kā pirms un pēc armijas. Un pēc Dānijas neilgi vēl pastrādājot salonā "Gloria", viņa saprata, ka kaut kas dzīvē jāmaina. Latvijas salonfotogrāfijā bija vajadzīga revolūcija! Ar fotogrāfa Jāņa Eiduka ieteikumu viņa sāka strādāt tiko dibinātajā "Baltijas Foto Servisā". Pēc četriem gadiem nāca piedāvājums no fotosalona "Nāra", kur četru gadu garumā Linda tā pa īstam saprata ko var un ko vēlas. Un nu jau droši var teikt, ka neviens vien fotosalons un studija strādā pēc Lindas receptes, jeb pareizāk sakot, stila.
Fotostudija "Linda"
Apstākļi tā iegrozījās un dzīve apgriezās kājām gaisā 2003. gada martā, kad tika dibināta un izveidota fotostudija "Linda". Jau pašā sākumā bija pilnīgi skaidrs, ka studija nebūs parasts fotosalons vai ekspress tūrisma veikals, un tur nebūs bildītes par 7 santīmiem gabalā, bet gan būs profesionāla studija ar profesionālu laboratoriju.
Fotostudija "Linda" ir vienīgais specializētais kāzu fotosalons, taču studijā var nākt fotografēties jebkurš interesents, tikai jāņem vērā, ka Linda viņu mazliet "pamocīs". Kāziniekiem, nākot fotografēties pie Lindas jārēķinās, ka process noritēs apmēram stundu. Kvalitatīvs radošs fotoseanss prasa zināmu laiku un kāzu dienas fotogrāfijas ir īpašas- ģimene tās glabās visu mūžu.
Linda strādā azartiski un ar iedvesmu - klienti, kas vienreiz pie viņas fotografējušies, nāk vēl un vēl. Daudzām ģimenēm ar Lindu izveidojusies sadarbība padsmit gadu garumā. Tā top Lindas unikālās "ģimeņu biogrāfiju fotogrāfijas". Linda uzskata- jo labāk klientu uzbildēsi, jo lielāka iespēja, ka viņš nāks pie Tevis visos pārējos ģimenes svētkos.
Studija nav salons. Daudziem cilvēkiem liekas, ka fotostudija un fotosalons ir viens un tas pats, un itkā tā arī ir. Tomēr Linda uzskata, ka saloni ir arī lielveikalos, kur paralēli foto preču tirdzniecībai, iespējams nofotografēties labākajā gadījumā pasei. Fotosaloni ir gandrīz uz katra stūra, fotogrāfiju pieņemšanas punktus šur tur arī sauc par saloniem. Bet vārds- studija, vēl nav degradēts.
Linda stāsta, ka cilvēkiem ir iesakņojies klasiskais padomju laika standarts, kādām jāizskatās salona fotogrāfijām un tam ir ļoti grūti tikt pāri. Strādājot studijā, obligāti jāuztaisa šie standarta (stīvie) kadri, jo ja tādu nebūs, ir klientu kategorija, kuri, iespējams būs neapmierināti. Taču Linda mēģina klientus "pieradināt" pie nestandarta studijas fotogrāfijām, paralēli stīvajiem kadriem uztaisot brūnās un arī savas "ēnu" bildes.
Daudzām niansēm ikdienā nepievēršam uzmanību, taču pie fotogrāfa nianses sāk spēlēt svarīgu lomu. Ir ļoti strikta robeža starp studijas un reportāžas vai kāda cita stila bildi. Studijas fotogrāfija ir bilde, ko veido fotogrāfs. Ir jāatrod robeža, lai bilde nekļūtu vulgāra, bruncītis pacelts tieši tik augstu, ne augstāk utt. Studijas fotogrāfs balansē uz profesionalitātes, pieredzes, pieklājības un klienta vēlmju robežas. Stāvēt uz galvas mēs varam arī mājās, bet ja gribam labu bildi studijā, tad jāuzticas fotogrāfam. Lai bilde patiktu un būtu interesanta ne tikai pašam, bet arī svešam cilvēkam, lai bilde nebūtu apģērba, rotu vai kurpju reklāma, studijā netop momentuzņēmumi vai netīši nospiesti kadri- tā ļoti īsi varētu noformulēt, kas īsti ir studijas fotogrāfija.
Cilvēki nav vienādi un, strādājot studijā, pozas jāveido tā, lai cilvēkam būtu ērti, lai viņš justos dabiski, tikai tādā veidā arī iegūtā fotogrāfija būs dabiska. Un, protams, mums jāsaprot, ka neesam modeļi, lai arī nereti gribam izskatīties labāk. Ne reizi vien uz studiju nāk meitenes ar Pasaulē slavenu modeļu fotogrāfijām rokās un saka- es gribu tā...,bet vai Tu vari tā? Ieliekot meiteni tādā pozā, viņa vairāk izskatās pēc robota, nevis dzīva cilvēka. Ir jāsaprot, kur beidzas profesija modelis un reklāma, un kur sākas ES- cilvēks.
Ēnu fotogrāfe
Sevi Linda dēvē par ēnu fotogrāfi, jo viņas stihija ir tieši melnās, dziļās ēnas, kas veido faktūru. Bez ēnām nevar iedomāties Lindas fotogrāfijas, lai arī kādā žanrā bilde būtu bildēta. Un Linda strādā dažādos fotogrāfijas žanros (t.i. bildē visu) - pati fotožanrisko amplitūdu, kurā strādā, nodēvējusi ar moto: "No klasikas līdz mūsdienām". Saistoši bija veidot NBS Mācību spēku kalendāru. Tas bija kā izaicinājums sievietes varēšanai - ūdenslīdēju skola Liepājā, instruktoru skola Cēsīs ar lauku mācībām, kaujas apstākļi Adažu poligonā. Ļoti interesanti bija vērot un fotografēt Latviju no putna lidojuma, lidojot ar helikopteru.
Lindas darbi ir publicēti ne tikai Latvijas presē, viņa piedalījusies vairāku grāmatu vāku ilustrēšanā.
Fotoizstādēs Linda piedalās kopš 1982. gada, kopumā jau 32 izstādēs! Personālizstādes dažādos fotogrāfijas žanros notikušas Rīgā, Liepājā, Līvānos, Jēkabpilī, Koknesē, Gulbenē, Pilsrundālē un citās Latvijas pilsētās. Grupu izstādes Dānijā, Somijā, Zviedrijā un Maltā.
Linda ir viena no tiem Latvijas fotogrāfiem, kura savā radošajā darbā ļoti veiksmīgi pievērsusies aktu fotogrāfijai, tos esam vērojuši arī vairākās viņas personālizstādēs.
Par sev radoši un emocionāli piesātinātāko Linda uzskata personālizstādi "Ziema" no cikla "Gadalaiki", fotoklubā "Rīga", tūkstošgades mijā. Man pašai šī izstāde emocionāli nozīmēja visvairāk, jo savos 16 gados fotoklubā "Rīga"(tajos laikos tā bija foto Meka), skatoties izstādes, es sev teicu, ja man kādreiz šeit būs izstāde, tikai tad es būšu īsts fotogrāfs...
Elmārs Rudzītis, 2003